Stāstīšu par pieneni

Stāstīšu par pieneni
No saules izdegušas pļavas.
Tā savas sēklas atlaidusi.
Ir atskārtusi. Mums kailas galvas!

Mēs pienenes, kas atdevušas sēklas,
Esam palikušas maziņas un niecīgas.
Pat nezinu, vai piens vēl mūsos tek!
Noplūc mani, pagaršo mēs būsim priecīgas!

Šai vasarīgā kvēlē, kad sēklas virmo gaisā,
Es domāju par mūsu kailo galvu.
Mūs visas sabāzt vienā maisā.
Tikai nededziniet, paglāstiet pa stiebru!
Ļaujiet satrūdēt. Mūsu pienam tecēt zemes dzīlēs.

Kad apkārt vieni kazlēni.

Es nezinu to sapni
Par izjusto mākslu.
Es zinu to murgu
Par tā cilvēka lāstu.

Tas triepj pa muti ar melno ogli.
Es mazgāju seju, skrienu pēc ziepēm.
Man būs jaskatās cilvekiem sejā ejot uz bodi.
Tomēr labāk pie upes pie ziedošām liepām.

Es kā tai pasakā padzeršos un palikšu kazlēns.
Bet neviens nenāks, pēc manis,
Jo māksla prasa jaunus audeklus.
Es nezinu kas tos kazlēnus visus ganīs.

Tagad tu zini to murgu.
Ne sapni, ne mākslu,
Bet varbūt tomēr mākslu.
Meistara ogles triepienu un kazlēnu pulku.

Maziņā

Noķer gabaliņu manas sirds.
Ieliec to sev azotē.
Saskaiti līdz viens, divi, trīs.
Pieņem mani savā pasaulē.

Pa pelēcīgām Rīgas ielām
Es iešu, kur man vajag iet.
Pie skaļiem saukļiem uz sienām
Man būt mierīgai un klusi smiet.

Mana maziņā ir tavā azotē.
Ne tā trīc, ne pušu plīst.
Visas bailes palikušas pazolē.
Es sausumā, kad kaut kur ārā līst.

Būt pasargātai tavā siltumā.
Vēlētos vēl caurām dienām tā.